...Starp devītajiem un desmitajiem. No 1938. līdz 1948. gadam – tikai desmit gadi, bet kādi… Otrais pasaules karš. Baltijas valstu aneksija un varmācīga iekļaušana Padomju Savienībā. Pirmā padomju varas gada atnestās reformas Latvijas dzīvē un mākslā. Iedzīvotāju masveida deportācijas uz Staļina nāves nometnēm. Vācu okupācijas gadi. Hitlera nāves nometnes. Daudzu Latvijas kultūras darbinieku labprātīga došanās trimdā.
Tad – saimniecības atjaunošanas grūtie soļi. Nežēlīgi smagā nodevu nasta un piespiedu kolektīvizācija laukos. Centralizētas diktatūras izpausme ideoloģijā un kultūrā. Partijas funkcionāru pūliņi inteliģences politiskajā pāraudzināšanā…Kur rast vietu, spēku un prieku dziesmai? Un tomēr…Latgales ceturtie dziesmu svētki, kuri notiek Daugavpilī 1940. gada 15. un 16. jūnijā, ir pēdējie svētki neatkarīgās Latvijas valstī. Pār robežai jau nāk padomju tanki. Pieticīga apmēra dziesmu dienas notiek vācu okupācijas laikā – 1943. gada vasarā Rīgā, Valmierā, Cēsīs, Jelgavā. Šo dziesmu dienu ideja ir saistīta ar Pirmo vispārīgo dziedāšanas svētku septiņdesmitgades atceri. Smagajos apstākļos no vācu okupācijas varas izkaulētā atļauja toreizējām dziedātāju paaudzēm bija gan rūgta, gan laimīga… 1946. gada februārī Rīgā notiek koru skate, bet augustā Komunāru laukumā dzied apmēram 2000 dalībnieku liels kopkoris.
Tauta dzied. Varbūt tieši tāpēc dzied – lai šajā kultūras tradīcijā atrastu kādu stipru, nesaraujamu pavedienu, pie kā turēties, kam ticēt…

Latviešu Dziesmu svētku septiņdesmitgadei veltītie desmitie jeb Padomju Latvijas Pirmie dziesmu svētki notiek Rīgā no 1948. gada 19. līdz 22. jūlijam. Tos (tāpat kā visus nākošos) rīko Centrālā republikāniskā dziesmu svētku komisija. Koru virsdiriģenti: Teodors Kalniņš, Jēkabs Mediņš, Jānis Ozoliņš, Leonīds Vīgners. Goda virsdiriģenti: Alfrēds Kalniņš (kopkoru koncertos neieradās) un Emilis Melngailis. Deju virsvadītāji: Helēna Tangijeva– Birzniece, Bruno Priede, Milda Lasmane. Kopkorī 14542 dziedātāji. Apvienotajā bērnu korī – 5141. Deju kopu koncertos 921 dalībnieks (vēl sportisti, mākslas vingrotāji). Pavadījumus spēlē 5 pūtēju orķestru 199 mūziķi. Pirmie pēckara dziesmu svētki izstrādā jaunu dziesmu svētku organizācijas formu ar administratīvi centralizētu struktūru, un šis modelis pamatos tiek saglabāts arī turpmāk. Apriņķu orgkomitejās gan līdzdarbojas arī virsdiriģenti un koru pārstāvji, tomēr repertuāra atlasē viņiem ir maza teikšana – gala vārdu saka Centrālās orgkomitejas locekļi. Un tā kā budžeta sviras šajos un turpmākajos svētkos ir republikas valdības rokās, tad dziesmu svētki kļūst par politiski viennozīmīgu pasākumu. Tie tiek pārcelti no tradicionālā jūnija mēneša uz jūliju, cieši sasaistot ar 21. jūliju, – ar dienu, kurā Latvija tika iekļauta Padomju Savienības sastāvā. 1948. gada dziesmu svētkus nosauc par Pirmajiem, tā pārraujot vēsturisko pēctecību svētku numerācijā, apzināti pārsvītrojot visus iepriekšējos, it kā gribot par nebijušiem padarīt neatkarīgās Latvijas laikā notikušos. Pirmo pēckara gadu masu pasākumu ierasto norisi atspoguļo t.s. jauktā tipa koncertu toreizējais “muzikāli sportiskais kokteilis”. Tomēr dejotāju spēki aug (1948. gadā pirmo reizi dziesmu svētku ietvaros notiek deju kolektīvu sacensības), un drīz jau tieši deja tiek izmantota kā koru uzstāšanās papildinājums, pakāpeniski izstumjot no dziesmu svētku norises sporta demonstrējumus. Valsts mēroga pasākumi šai laikā vispār nav pakļaujami kritikai, tādēļ preses atsauksmes ir viscildinošākās. Organizatori īpaši lepojas ar svētku masveidību, ko toreiz un vēl ilgi pēc Desmitajiem uzskata par vienu no svarīgākajiem pozitīvajiem kritērijiem. Kaut arī šī masveidība lielā mērā ir mākslīgi radīta, tomēr svarīgi, ka koru kustība ir atjaunota. Un līdz pat šodienai aktuāla paliek toreiz pasvītrotā doma, ka “atņemt latvietim dziesmu ir tas pats, kas atņemt viņam elpu”.

Vienpadsmitie jeb Padomju Latvijas Otrie Dziesmu svētki notiek Rīgā no 1950. gada 18. līdz 23. jūlijam. Koru virsdiriģenti: Teodors Kalniņš, Jēkabs Mediņš, Jānis Ozoliņš, Leonīds Vīgners, Haralds Mednis un no Maskavas atkomandētais M. Žukovs. Goda virsdiriģents – Emilis Melngailis. Deju virsvadītāji: Bruno Priede, Milda Lasmane. Kopkorī 13866 dziedātāji. Bērnu korī – 3571. Deju priekšnesumos 1270 dejotāji. Vēl 2250 "Darba rezervju" jaunieši , Padomju Armijas Rīgas garnizona vīru koris (800) un apvienotais pūtēju orķestris (200). 1950. gada dziesmu svētku repertuārā bija paredzētas 50 dziesmas. Kori nepaspēja sagatavot Alfrēda Kalniņa dziesmu “Brīvība”, Jāzepa Mediņa “Dziesmu Rīgai”, Leonīda Vīgnera apdari “Caur sidraba birzi gāju”. No koncertprogrammas tika svītrota Jēkaba Graubiņa apdare bērnu korim “Dzeltens manis kumeliņis” – tās autors tika atzīts par “padomju varas ienaidnieku”, apcietināts, izsūtīts. Zīmīgi, ka republikas dziesmu svētku repertuārā, atšķirībā no apriņķu dziesmu dienu repertuāra, tiek iekļauta virkne krievu autoru dziesmas, kas stāsta par dižo Krievzemi. Turpinot tradīciju, šo un visu nākošo svētku dalībniekiem bija iespējams iepazīties ar īpašām izstādēm, noskatīties izrādes operā, teātros. Pirmo reizi svētku sarīkojumos piedalās veco ļaužu deju kolektīvi no Liepājas rajona, aizsākot jaunu taku deju vēsturē.

Divpadsmitie jeb Padomju Latvijas Trešie Dziesmu svētki notiek Rīgā no 1955. gada 18. līdz 22. jūlijam. Koru virsdiriģenti: Jānis Dūmiņš, Teodors Kalniņš, Jēkabs Mediņš, Haralds Mednis, Jānis Ozoliņš, Edgars Tons, Leonīds Vīgners. Deju virsvadītāji: Bruno Priede, Milda Lasmane. Pūtēju orķestru virsdiriģents Augusts Krisbergs. Kopkorī 10767 dziedātāji. Bērnu korī – 1665. Deju programmā 1808 dejotāji. Vēl piedalās 8 pūtēju orķestru 152 mūziķi, 1500 "Darba rezervju" pašdarbnieki, Rīgas garnizona 1350 koristi un orķestranti. Galveno koncertu programmas žanriski un stilistiski ir visai raibas, jo ar savu repertuāru tajās piedalās karavīru kolektīvi, bērnu kori, dejotāji. Arī kopkoru repertuārā masu un sadzīves tipa dziesmu skaits ir liels. Jauktā kora repertuārā, piemēram, proporcijas ir sekojošas: četras tautasdziesmas (tai skaitā A. Jurjāna “Pūt, vējiņi”, kuru kori, jādomā, būtu dziedājuši arī bez īpaša iekļāvuma svētku repertuārā!), sešas mākslinieciski vērtīgas un sarežģītas dziesmas (latviešu klasika un M. Gļinkas “Slavas koris”), desmit –  masu un sadzīves dziesmām tuvi darbi. Pēdējo dziesmu grupu vēl palielina šādas pat ievirzes darbi no viendabīgo un bērnu koru repertuāra, kā arī četras karavīru kora dziedātās dziesmas. Šī situācija spilgti raksturo 50. gadu vidusposma tendences: masu dziesma tika visnotaļ atbalstīta, un daļa komponistu tieši tā arī izprata uzdevumu “skaņās izteikt laikmetu” – rakstīt masu dziesmas ar padomju dzīvi slavinošiem dzejas vārdiem. 50. gadu otrās puses “atkušņa periods” nes labas cerības un rosību arī Latvijas kultūras dzīvē. Viendabīgo koru attīstību sekmē jaunas tradīcijas aizsākums – vīru koru salidojumi (1958. gadā Smiltenē, 1959. gadā Dobelē), sieviešu koru salidojums (1959. gadā Smiltenē), pūtēju orķestru pašdarbību – Pirmais pūtēju orķestru salidojums Alūksnē (1960. gada 28. maijā). Skolēnu māksliniecisko pašdarbību rosina Pirmie skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki Rīgā (1960. gada jūnijā). Īpašas uzmanības lokā ir Latgale. Rīgā 1958. gada decembrī risinās Latgales kultūras nedēļa, bet pašā Latgalē 1959. gada jūlijā – Latgales dziesmu svētki. Šajā novadā tie ir pirmie lielie novada kopdziedāšanas svētki kopš tautai liktenīgās 1940. gada vasaras. Tādējādi gan mūzikas, gan citās kultūras dzīves jomās 50. gadu otrā puse Latvijā iezīmējas ar jaunu pacēlumu, var pat teikt – ar jaunu nacionālās atmodas vilni. Taču šīs aktivitātes rupji sabradā Latvijas KP CK 1959. gada plēnums, kad vadošajos slāņos asu nosodījumu saņem simtiem aktīvāko partijas un kultūras darbinieku. Nacionālie centieni tiek nosaukti par nacionālistiskiem, kurus konsekventi jāaizstāj ar internacionālu ideju cildinājumu. Dziesmu svētku tradīciju pārtraukt nav iespējams, taču ir iespējams – īpaši repertuāra jautājumos – pakļaut vēl stingrākai kontrolei, kas arī tiek darīts gan 1960. gada, gan nākošajos svētkos. Tomēr mākslīgi radītā “internacionālā orientācija” panāk pat pretējo: dziesmu svētku sarīkojumi kļūst gandrīz vai par vienīgo reizi un vietu, kur latviešu tauta var justies kā latviešu tauta. Tie kļūst par latviešu nacionālās pašapziņas savdabīgu glabātuvi.

Trīspadsmitie jeb Padomju Latvijas Ceturtie Dziesmu svētki notiek Rīgā no 1960. gada 18. līdz 24. jūlijam. Koru virsdiriģenti: Staņislavs Broks, Jānis Dūmiņš, Teodors Kalniņš, Haralds Mednis, Jānis Ozoliņš, Leonīds Vīgners. Goda virsdiriģents: Jēkabs Mediņš. Deju virsvadītāji: Arvīds Donass, Aleksandrs Lembergs, Harijs Sūna. Goda virsvadītāja: Milda Lasmane. Pūtēju orķestru virsdiriģenti: Augusts Krisbergs, Alfrēds Segliņš. Kopkorī 11248 dziedātāji. Stadionā "Daugava" 2244 dejotāji. Apvienotajā pūtēju orķestrī 300 muzikanti. 1960. gada svētki iezīmējas ar kolektīvu teicamu sagatavotību un augstu māksliniecisko līmeni. Jaunumu bilanci kopsavelkot, aina ir sekojoša. Pirmo reizi sieviešu kori dzied tikai četrbalsīgas dziesmas. Pirmo reizi viendabīgie kori uzstājas atsevišķā koncertā. Pirmo reizi lielajos koncertos uzstājas apvienotais pašdarbnieku pūtēju orķestris. Virsdiriģentu vidū debitē Staņislavs Broks, komponistu saimē – Aldonis Kalniņš, Valters Kaminskis, Jānis Ķepītis un Jūlijs Rozītis. Vienpadsmit kori un pieci deju kolektīvi saņem jaundibināto Tautas kolektīva goda nosaukumu.

Četrpadsmitie jeb Padomju Latvijas 25. gadadienai veltītie Dziesmu un deju svētki notiek Rīgā no 1965. gada 10. līdz 18. jūlijam. Koru virsdiriģenti: Staņislavs Broks, Imants Cepītis, Jānis Dūmiņš, Daumants Gailis, Imants Kokars, Haralds Mednis, Jānis Ozoliņš, Edgars Tons, Leonīds Vīgners. Goda virsdiriģents – Jēkabs Mediņš. Deju virsvadītāji: Aleksandrs Lembergs, Irēna Strode, Elga Drulle, Ingrīda Saulīte. Goda virsvadītāji: Helēna Tangijeva– Birzniece, Milda Lasmane. Pūtēju orķestru virsdiriģenti: Augusts Krisbergs, Gunārs Ordelovskis. Kopkorī 12441 dziedātāju. Stadionā "Daugava" 2176 dejotāji. Apvienotajā pūtēju orķestrī 530 muzikanti. Dalībnieku skaits ir mazāks nekā iepriekšējos svētkos, bet kvalitātē skaidri jaušams kāpums, kas izpaužas gan sacensībās, gan kopkora dziedājumā. Pirmo reizi dziesmu svētku koncertā dzied dubultkoris, līdz ar to veiksmīgi atrisinot viendabīgo koru koncerta fināla veidošanas jautājumu. Repertuārs saglabājis daudzveidīgumu, tomēr masu dziesmu īpatsvars novests tuvu tai kritiskajai robežai, kuru pārkāpjot dziesmu svētku koncerts zaudētu savu īpašo auru un pārvērstos par masu politisko pasākumu. Nobriedusi nepieciešamība repertuāra tematiskai un muzikālai daz’’adošanai, lai plašajā viduszonā starp himniskām un pacilāti patriotiskām dziesmām un trausli liriskām miniatūrām rastos citas – tematiski un muzikāli patstāvīgas.

Piecpadsmitie jeb V. I. Ļeņina simtgadei un republikas trīsdesmitgadei veltītie Padomju Latvijas Dziesmu un deju svētki notiek Rīgā no 1970. gada 11. līdz 20. jūlijam. Koru virsdiriģenti: Staņislavs Broks, Imants Cepītis, Jānis Dūmiņš, Daumants Gailis, Gido Kokars, Imants Kokars, Haralds Mednis, Jānis Ozoliņš, Edgars Račevskis, Leonīds Vīgners. Goda virsdiriģents – Jēkabs Mediņš. Deju virsvadītāji: Aleksandrs Lembergs, Elga Drulle, Ingrīda Saulīte, Uldis Žagata, Valentīns Bļinovs, Osvalds Štrauss, Vilis Ozols. Goda virsvadītāja: Milda Lasmane. Pūtēju orķestru virsdiriģenti: Augusts Krisbergs, Gunārs Ordelovskis. Kopkorī 12700 dziedātāji. Vokāli instrumentālos skaņdarbus (līdzīgi 9. un 22. svētkiem) atskaņo apvienotais profesionālais simfoniskais orķestris. Vairāk nekā 3000 dejotāju stadionā "Daugava". 1000 pūtējorķestra muzikantu. Tā kā koru kvalitatīvajā izaugsmē vērojams būtisks pavērsiens, tad, sākot ar 1970. gadu, koru sacensības vērtē pēc starptautiskajā konkursu praksē aprobētās 25 punktu sistēmas, kas ļauj izvērst precīzāku vērtējuma skalu. Jaunumiem pieskaitāms arī tas, ka rajonu koriem piepulcējušies vairāki skolotāju kolektīvi. Tas vieš cerības nākotnei: dziedās skolotāji, dziedās bērni. Jaukto koru koncerta ietvaros pirmo reizi ar atsevišķiem priekšnesumiem uzstājas Tautas kori. Tā – atbalss uz šai laikā jau itin bieži izteikto domu, ka Tautas koriem dziesmu svētkos varētu uzticēt grūtākus darbus. Tomēr, salīdzinot ar kopkora masu, Tautas koru mazākā sastāva sniegums brībdabas apstākļos skan akustiski bālāk. Tāpēc nākošajos svētkos programmas veidotāji no šī varianta atsakās, kaut gan pati ideja par iespējamo repertuāra diferencēšanu “nenoiet no skatuves” arī vēlāk.

Sešpadsmitie PSRS nodibināšanas 50. gadadienai un Dziesmu svētku Simtgadei veltītie Padomju Latvijas Dziesmu un deju svētki notiek Rīgā no 1973. gada 15. līdz 22. jūlijam. Koru virsdiriģenti: Staņislavs Broks, Imants Cepītis, Ausma Derkēvica, Jānis Dūmiņš, Daumants Gailis, Gido Kokars, Imants Kokars, Haralds Mednis, Jānis Ozoliņš, Edgars Račevskis, Leonīds Vīgners. Deju virsvadītāji: Ingrīda Saulīte, Uldis Žagata. Pūtēju orķestru virsdiriģenti: Gunārs Ordelovskis, Valdis Vikmanis. Mežaparka Lielajā estrādē 14800 dziedātāju, 1444 pūtējorķestra muzikanti, ap 100 koklētāju un 1190 dejotāju. (7. Deju svētki pirmo reizi tiek rīkoti atsevišķi – 1975. gada 17. – 19. jūlijā.)

Simtgades svētki visā dziesmu svētku virknē izceļas kā starojošs kalns. Šo kalnu uzcēlusi savlaicīgi sākta gatavošanās, gadu desmitu gaitā izslīpēta organizācijas sistēma, bet galvenokārt milzīgs un neviltots latviešu dziedātājtautas entuziasms. Simtgadi tauta uztver ne tikai kā svētkus, bet kā svētumu. Skubināmo un stumjamo šoreiz tikpat kā nav –  Simtgadi Rīgā izdzīvot grib katrs koris, katrs dziedātājs. Tāpēc arī “koru karos” izvēršas vēl nebijušai augsta līmeņa radošas sacensības.

Septiņpadsmitie jeb Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas 60. gadadienai un Padomju Latvijas 37. gadskārtai veltītie Dziesmu svētki notiek Rīgā no 1977. gada 17. līdz 24. jūlijam. Koru virsdiriģenti: Staņislavs Broks, Imants Cepītis, Ausma Derkēvica, Jānis Dūmiņš, Daumants Gailis, Gido Kokars, Imants Kokars, Haralds Mednis, Edgars Račevskis. Goda virsdiriģenti: Jānis Ozoliņš, Leonīds Vīgners. Pūtēju orķestru virsdiriģents Gunārs Ordelovskis. Kopkorī 14466 dziedātāji. Apvienotajā pūtēju orķestrī spēlē ap 1800 muzikantu. Izcilākie deju ansambļi un dažādi vieskolektīvi koncertē Sporta pilī. Šajos svētkos piedalās ļoti plašs viesu kolektīvu loks – astoņi kori un pieci deju kolektīvi. Liela ir klausītāju un skatītāju atsaucība: divu paredzēto kora koncertu vietā notiek trīs, bet sākotnēji iecerēto triju deju koncertu vietā – septiņi. Ievērojami ir audzis Tautas koru skaits. Līderu grupa ir kļuvusi izcili spēcīga, “dziesmu karos” vadošo kolektīvu starpā iet cīņa par punktu desmitdaļām. Citiem koriem tikpat kā neiespējami sasniegt godalgotās vietas. Tāpēc arvien skaļākas kļūst runas par to, ka Tautas kori jādala vismaz divās līgās, ka daļēji jāmaina sacensību noteikumi. Bez tam – krājas sarūgtinājums par svētku repertuāra veidošanas aplamo politiku: dziesmu svētki zaudē savu nacionāli iezīmīgo seju, pazemīgi klanās internacionālisma elkam pa labi un pa kreisi. Tomēr nākošajos svētkos šai ziņā būtisku izmaiņu nav.

Astoņpadsmitie jeb Padomju Latvijas Dziesmu un deju svētki, kas veltīti 40. gadadienai kopš padomju varas atjaunošanas Latvijā, notiek Rīgā no 1980. gada 5. līdz 13. jūlijam. Koru virsdiriģenti: Imants Cepītis, Ausma Derkēvica, Jānis Dūmiņš, Daumants Gailis, Gido Kokars, Imants Kokars, Pauls Kvelde, Haralds Mednis, Edgars Račevskis. Goda virsdiriģenti: Leonīds Vīgners, Jānis Ozoliņš. Deju virsvadītāji: Aleksandrs Lembergs, Harijs Sūna, Ingrīda Saulīte, Uldis Žagata, Osvalds Štrauss, Vilis Ozols, Uldis Šteins, Alfrēds Spura, Imants Magone. Pūtēju orķestru virsdiriģenti: Gunārs Ordelovskis, Hermanis Eglītis. Kopkorī 17425 dziedātāji, stadionā "Daugava" ap 5000 dejotāju. Ap 2000 muzikantu pūtēju orķestrī. Svētku programmās iesaistītas arī Latvijas profesionālo mūziķu vienības, tautas mūzikas ansambļi, viesu kori un deju kopas. Dalībnieku kopskaits – ap 24000.

1980. gada dziesmu svētki tautas koru “Zelta rindās” līdzās zināmajiem ieraksta jaunus vārdus: par pirmo vietu ieguvējiem kļūst “Daile” (Gido Kokars), “Beverīna” (Imants Kokars), “Ausma” (Jānis Zirnis), “Dzintars” (Ausma Derkēvica un Imants Cepītis) un “Dziedonis” (Imants Kokars). Šajos svētkos kopkoru priekšā debitē Pauls Kvelde, ar spilgtām dziesmām sevi piesaka komponists Pēteris Plakidis. Šie svētki vēlreiz no jauna apliecina tautas muzikālo gaumi: koriem uztieptās tematiski aktuālās “viendienītes" tūlīt pēc svētkiem no atmiņas kambariem tiek izmestas, bet Dziesmas paliek.

Deviņpadsmitie jeb Padomju Latvijas Dziesmu un deju svētki, kas veltīti 40. gadadienai kopš padomju tautas uzvaras Lielajā Tēvijas karā un 45. gadskārtai kopš padomju varas atjaunošanas Latvijā, notiek Rīgā no 1985. gada 15. līdz 21. jūlijam. Koru virsdiriģenti: Imants Cepītis, Ausma Derkēvica, Jānis Dūmiņš, Daumants Gailis, Gido Kokars, Imants Kokars, Pauls Kvelde, Ilgvars Matrozis, Edgars Račevskis. Deju virsvadītāji: Aleksandrs Lembergs, Harijs Sūna, Ingrīda Saulīte, Uldis Žagata, Osvalds Štrauss, Vilis Ozols, Uldis Šteins, Alfrēds Spura, Baiba Šteina, Aija Baumane, Marga Apsīte. Pūtēju orķestru virsdiriģenti: Gunārs Ordelovskis, Hermanis Eglītis, Vilis Kokamegi. Kopkorī 16850 dziedātāji. Spēlē apvienotā pūtēju orķestra 1650 muzikanti. Uzstājas arī apvienotie kokļu un etnogrāfisko ansambļu – lauku kapelu dalībnieki (27 vienības), tāpat 11 viesu kopas. Stadionā "Daugava" 6400 dejotāju.

Ne pēc vieniem iepriekšējiem svētkiem nebija tā diskutēts kā pēc šiem – 1985. gada svētkiem. Tieši tāpēc, ka tādu svētku sagatavošana prasa tik daudz pūļu, ka tajos ieguldīta tik daudzu cilvēku enerģija, izdoma, darbs, tieši tāpēc, ka tie apliecina pašas tradīcijas noturīgumu, taču gribas, lai tie patiešām izdotos. Un izrādās – ir vēl ļoti daudz ko vēlēties citādāku, labāku. Lai latviešu tautasdziesma būtu pienācīgi pārstāvēta ne tikai folkloras ansambļu pēcpusdienā Brīvdabas muzejā, Dainu kalnā Turaidā, bet arī pašos dziesmu svētkos. Lai dziesmu paustās internacionālās jūtas netiktu mērītas repertuāra procentos. Lai tematiskās “veltījumdziesmas” nepavedinātu uz uzspēlētu pompozitāti un neieviestu dziesmu svētkos neīstuma garšu. Lai rastos un atrastos īsti labas jaunās dziesmas, kuru šoriez bija gaužām maz. Lai aizpildītos varmācīgi cirstie robi dziesmu svētku vēstures atmiņā. Lai mazāk būtu šajos svētkos oficiāla svinīguma, bet vairāk – sirds siltuma. Lai tradīcijas nekļūtu par inerci un pieredze par pieradumu. Lai lielo koncertu dramaturģijā dziesma dziesmu turpinātu, svētku emocionālā sprieguma piramīdu veidojot. Lai… Vārdu sakot, lai dziesmu svētki no visiem viedokļiem būtu visskaistākie un visīstākie tautas svētki.