Sestie latvju vispārējie dziesmu un mūzikas svētki  notiek Rīgā no 1926. gada 19. līdz 21. jūnijam. Tos organizē rīcības komiteja, kuru vada Jāzeps Vītols. Koru virsdiriģenti: Pauls Jozuus, Teodors Reiters, Alfrēds Kalniņš, Emilis Melngailis (divi pēdējie diriģē tikai savas dziesmas).  Goda virsdiriģenti Pāvuls Jurjāns, Vīgneru Ernests. Kopkorī 6526 dziedātāji. Piedalās Latvijas armijas apvienotais pūtēju (t. s. "kara") orķestris. Virsdiriģenti: Ludvigs Greza, Ferdinands Košs, Ernests Kuškēvics.

Sestie vispārējie Dziesmu svētki – pirmie dziesmu svētki neatkarīgā Latvijas valstī. Tāpēc arī saprotama vēlēšanās pēc iespējas plašāk parādīt gan sev, gan viesiem (100 cilvēku delegācijai no Igaunijas, ap 2000 no Lietuvas, Somijas prezidentam, latviešiem no Polijas, Vācijas, Somijas, Amerikas, pat no Šanhajas) latviešu mūzikas kopainu. Pirmo reizi dziesmu laikā bez galvenajiem koncertiem notiek vēl daudzi citi latviešu kultūras sasniegumus reprezentējoši sarīkojumi: simfoniskās mūzikas, solodziesmu, ērģeļmūzikas, izcilāko koru koncerti, operu un teātru izrādes. Šajā reizē gan nenotiek tradicionālais svētku gājiens un koru sacensības, toties tiek godalgoti skaistākie tautastērpi un koriem savu varēšanu iespējams apliecināt patiešām grūtā “neobligātā repertuāra” iestudējumā.

Septītie latvju vispārējie dziesmu svētki   notiek Rīgā no 1931. gada 20. līdz 22. jūnijam. Tos rīko Latviešu dziesmusvētku biedrība, kuras priekšsēdētājs ir Jāzeps Vītols, bet galvenais praktiski organizatorisko darbu veicējs Emilis Melngailis.  Koru virsdiriģenti: Pauls Jozuus, Teodors Kalniņš, Emilis Melngailis, Teodors Reiters. Kopkorī 11853 dziedātāji.  

Septīto svētku galvenajos koncertos kopumā izskan 51 dziesma, arī abu kaimiņvalstu himnas oriģinālvalodā. No kora mūzikas meistaru darbiem kopkora izpildījumā pirmo reizi skan Emiļa Melngaiļa “Cekulaina zīle”, “Jāņuvakars”, Jāzepa Vītola “Karaļmeita”, “Saules svētki”, "Upe un cilvēka dzīve”, u.c. Kupls ir debitantu pulks: Ādolfs Ābele, Jēkabs Graubiņš, Jānis Cīrulis u.c. Daži citi jaundarbi – īpaši Ādolfa Ābeles “Aiz upītes meitas dzieda” un Jēkaba Graubiņa “Laimiņai pavaicāju" – piesaka jaunu pieeju tautasdziesmas apdarei: ceļu uz polifonizāciju formas paplašināšanu, pāreju no apdares žanra uz oriģinālkopozīciju, kurā tautas melodija būtībā sniedz tikai impulsu komponista fantāzijas atraisīšanai. Šajos svētkos nav koru sacensību, nav arī vokāli instrumentāla koncerta ar orķestra līdzdalību. Toties turpinās vai aizsākas dažas citas tradīcijas: krāšņāko tautastērpu apbalvošana, ilggadīgo koru dziedātāju godināšana.

Astotie vispārējie dziesmu svētki, pat vēl svētku laikā dēvēti par atceres dziesmu dienām, notiek Rīgā no 1933. gada 17. līdz 19. jūnijam. Tos rīko Latviešu dziesmu svētku biedrība, kuras priekšgalā ir Jāzeps Vītols.  Koru virsdiriģenti: Pauls Jozuus (slimības dēļ koncertos nepiedalās), Teodors Kalniņš, Emilis Melngailis, Teodors Reiters. Kopkorī 9400 dziedātāji. Piedalās Latvijas armijas apvienotais pūtēju orķestris. Virsdiriģenti: Juris Jurjāns, Jānis Skujiņš, Jānis Vītoliņš. Viesu priekšnesumus neskaitot, astotajos dziesmu svētkos klausītāji dzirdēja 20 autoru 39 dziesmas. Retrospektīvajā daļā iekļāvās vairākas kopkorī agrāk nedzirdētas dziesmas. Debitantu vidū kā spoža zvaigzne ar vienu oriģināldziesmu un trim apdarēm iemirdzējās Volfgangs Dārziņš. Klausītāju un recenzentu atzinību izpelnījās Jēkaba Poruka “Pavasara dziesma”. Tomēr visumā – cits saudzīgāk, cits asāk – recenzenti neslēpj, ka koncertu muzikālā kvalitāte bijusi zemāka par iepriekšējos svētkos dzirdēto. Tiesa, starplaiks ir bijis īss, un koriem nebija viegli sagatavot jaunās dziesmas. Bet acīmredzot neveiksmēm ir arī vēl citi iemesli. Dažus no tiem min Jēkabs Graubiņš: “Cītīgākie ne tikai nedabū nekādu atzinību, bet kopā ar kūtrākajiem vienā kopmēģinājumā saņem vēl pārmetumus.. Individuālās sacensības trūkums starp koriem atjēmis tiem ievērojamu centības stimulu.. šī trūkuma demoralizējošais iespaids, pēc manām domām, tagad ir pieaudzis.” Līdztekus galvenajiem koncertiem svētku dienās notiek virkne citu pasākumu, koncertu, izrāžu. Svētku dalībniekiem ir iespējams iepazīties ar Alfrēda Kalniņa operas “Baņuta” jaunu iestudējumu, noklausīties plašu simfoniskās mūzikas koncertu Jāņa Kalniņa un Jāņa Mediņa vadībā (J. Vītola “Dārgakmeņi” un “Dramatiskā uvertīra”, Jāņa Mediņa “Pie baznīcas”, Jāzepa Mediņa “Latvju zeme”, Ā. Skultes “Brīvības piemineklis”, Ā. Ābeles “Vientulība”, Alfrēda Kalniņa “Latvija”, Jāņa Kalniņa “Latvju rapsodija”), kamermūzikas koncertu, ko sniedz Latvijas konservatorijas stīgu kvartets un Vītola trio. Minētie sarīkojumi kopā ar koru koncertiem izveidoja jau veselu festivālu, tā it kā aizstājot citur Eiropā vasarās pazīstamos mūzikas svētkus. Tiem tāpat netrūka publikas – arī ārzemnieku, kuru vidū ne viens vien bija mūziķis. Pēdējo dzīvā interese un labvēlīgās atsauksmes rādīja, ka latvju māksla jau bija ceļā uz starptautisku atzinību un šis ceļš būtu kļuvis vēl noteiktāks, ja drīz pēc tam nesāktos jauna pasaules katastrofa. 
              
Latvju dziesmas devītie svētki notiek Rīgā no 1938. gada 16. līdz 19. jūnijam Pārdaugavas Uzvaras laukuma jaunuzceltajā estrādē. Sagatavošanas sākuma stadijā tos rīko Latviešu dziesmusvētku biedrība, bet kopš 1938. gada – īpaša rīcības komiteja, kuras priekšsēdētājs ir Jāzeps Vītols un kura darbojas Kārļa Ulmaņa protektorātā. 

Koru virsdiriģenti: Teodors Kalniņš, Emilis Melngailis, Teodors Reiters. Kopkorī 14456 dziedātāji. Piedalās apvienotais simfoniskais orķestris (250 mūziķi). Konertzālēs izskan atjaunotā "dziesmu kara" sacensība.