Pirmie vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki
Otrie vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki
Latviešu trešie vispārīgie dziedāšanas svētki
Ceturtie vispārējie latviešu dziesmu un mūzikas svētki
Piektie vispārējie latviešu dziesmu svētki 

Pirmie vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki notiek Rīgā no 1873. gada 26. līdz 29. jūnijam (I– V Dziesmu svētku norises datumi sniegti pēc vecā stila). Tos rīko Rīgas Latviešu biedrība; svētku komisiju vada RLB priekšsēdētāja vietnieks Rihards Tomsons.

Koru virsdiriģenti: Jānis Bētiņš un Indriķis Zīle. Kopkorī 1003 dziedātāji. Irlavas Skolotāju semināra orķestrī 30 muzikanti.
Pirmie vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki pierāda, ka, kopīgas, vienojošas idejas spārnotiem, iespējams “saorganizēties” pat ļoti īsā laikā. Šie svētki līdzās vēl pārsvarā esošajam cittautu komponistu repertuāram piesaka pirmās latviešu kora oriģināldziesmas un tautas melodiju apdares, liek apjaust tautasdziesmas krāšņumu un to lielo darbu, kas vēl darāms, lai “izklīdušos meldiņus kopā salasītu” (Jānis Cimze). Tie izstrādā svētku norises gaitu, kura pamatlīnijās tiek saglabāta arī turpmāk. Bet galvenais – tie cērt pirmo plaisu Rīgas vāciskajā gaistonē, liek arī cittautiešiem apjaust to, ka latvieši ir tauta, ne tikai zemnieku kārta.

Otrie vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki notiek Rīgā no 1880. gada 17. līdz 20. jūnijam. Tos rīko Rīgas Latviešu biedrība; rīcības komiteju vada RLB priekšsēdētājs Krišjānis Kalniņš.
Koru virsdiriģenti Jānis Bētiņš un Indriķis Zīle. Kopkorī 1653 dziedātāji. Otrie Dziesmu svētki apstiprina šāda pasākuma dzīvotspēju. Tie spēcīgi rosina latviešu profesionālās mūzikas izaugsmi.

Latviešu trešie vispārīgie dziedāšanas svētki notiek Rīgā no 1888. gada 18. līdz 21. jūnijam. Tos rīko Rīgas Latviešu biedrība; rīcības komiteju vada RLB priekšsēdētājs Frīdrihs Grosvalds.  Koru virsdiriģenti: Jurjānu Andrejs, Vīgneru Ernests, Indriķis Zīle. Goda virsdiriģents Jānis Bētiņš.  Līdzās tradicionālajiem sarīkojumiem pirmo reizi arī plašs vokāli instrumentālās mūzikas koncerts. Kopkorī 2618 dziedātāji.

Trešie Dziesmu svētki vainago tautas atmodas un kopīgu mērķu raisītas vienprātības kāpinājuma laiku. Tie apliecina latviešu profesionālās mūzikas strauju izaugsmi: Pirmo reizi programmās iespējams ietvert tik daudzus latviešu autoru skaņdarbus (no 33 kora darbiem 22 ir latviešu skaņražu kompozīcijas). Tie paceļ slavas zemītā Jurjānu Andreju un Vīgneru Ernestu, tiem ir izšķiroša nozīme Jāzepa Vītola darbībā, jaunajam skaņradim rādot ceļu pie savas tautas. Trešo dziesmu svētku jaunievedums – komponistu sacensību par labāko dziesmu, metodisku rakstu un brošūru izdošanu, simfoniskās mūzikas koncerta rīkošanu – pārtver un turpina nākošo svētku organizētāji.

Ceturtie vispārējie latviešu dziesmu un mūzikas svētki notiek Jelgavā no 1895. gada 15. līdz 18. jūnijam. Tos rīko Jelgavas Latviešu biedrība; kuras priekšsēdētājs ir advokāts Jānis Čakste. Koru virsdiriģenti: Jurjānu Andrejs, Jānis Kade, Vīgneru Ernests. Goda virsdiriģenti Jānis Bētiņš un Indriķis Zīle. Kopkorī 3000 dziedātāji. Pirmo reizi realizēta ideja par apvienotā latviešu simfoniskā orķestra līdzdalību (170 mūziķi).

Neskatoties uz dažām organizatoriskām grūtībām, Ceturtie Dziesmu svētki pierāda svētku nepieciešamību, idejiskā un mākslinieciskā ziņā gūst panākumus. Saimnieciskā ziņā, turpretim, tie nes ievērojamus zaudējumus. Sava taisnība ir rīkotāju opozicionāriem, kas Jelgavas Latviešu biedrībai pārmet izšķērdību, nevajadzīgi dārgas svētku ēkas būvi. Ceturto Dziesmu svētku repertuārā ietvertie darbi ir grūtāki un žanriski dažādāki (balāde, kantāte, izvērstas formas garīga satura kompozīcijas). Salīdzinoši vairāk dziedātāju šoreiz ir ģērbušies tautastērpos. Pirmo reizi pirms svētkiem tiek rīkoti novadu mēģinājumi, pirmo reizi svētkos piedalās latviešu mūziķu orķestris (ap 170 dalībnieku), pirmo reizi koriem tiek noteiktas sacensību obligātās dziesmas, pirmo reizi svētku laikā notiek Rīgas, Jelgavas un Valmieras teātru sniegtu izrāžu virkne.

Piektie vispārējie latviešu dziesmu svētki notiek Rīgā no 1910. gada 18. līdz 21. jūnijam. Tos rīko Rīgas Latviešu biedrība; rīcības komiteju vada Fridrihs Grosvalds. Koru virsdiriģenti: Jurjānu Andrejs, Pāvuls Jurjāns, Pauls Jozuus, Jāzeps Vītols. Goda virsdiriģenti Jānis Bētiņš un Indriķis Zīle. Kopkorī 2300 dziedātāju. Atkarībā no rakstītāja mākslinieciskās un politiskās pārliecības presē Piekto Dziesmu svētku vērtējums dažādi niansēts. RLB labvēlīgos izdevumos tie tiek novērtēti kā izdevušies, neskatoties uz nelabvēlīgiem apstākļiem, nevienprātību un pat atklātu kūdīšanu. “Kreisāki” noskaņotie rakstītāji paliek pie uzskata, ka “par vispārējiem šos svētkus nevar saukt tāpēc, ka pie viņiem nebija vispārējas piedalīšanās ne no dziedātāju, ne apmeklētāju puses” (P. Gruzna žurnālā “Izglītība”).

Tomēr vislabāk jau paši koncerti liecina par to, ka latvju māksla mostas no snaudas. Jo Piektajos svētkos pie diriģenta pults stājies P. Jurjāns, kuram pavisam drīz nāksies likt pamatus “Latviešu operai”; Jāzeps Vītols, kura darbība vēl metīs slaidu loku pāri četriem nākošajiem svētkiem; P. P. Jozuus, kuram liktenis lēmis kļūt par vienu no iecienītākajiem triju nākošo dziesmu svētku virsdiriģentiem. Jo komponistu debitantu vidū ir trīs uzlecošas zvaigznes: Emīls Dārziņš, Alfrēds Kalniņš un Emilis Melngailis. Jo šajos svētkos kopkora sniegumā izskan tādi šedevri kā A. Jurjāna “Stādīju ieviņu”. “Pūt, vējiņi”, “Mūsu Tēvs debesīs”, J. Vītola “Gaismas pils”, E. Dārziņa “Mēness starus stīgo”, Alfr. Kalniņa “Imanta”. Mākslā lielas personības tātad ir spējušas stāvēt pāri ne tikai biedrību un atsevišķu cilvēku savstarpējiem sīkiem ķīviņiem, bet arī būtiskiem, polāro ideoloģiju diktētiem konfliktiem.