Dziesmas gars! Dziesmu prieks! Dziedāšanas jūsmas apvītā cilvēka dzīve! Tā cildināta nezināmu latviešu tautas dziesminieku sacerētajās dainās – neskaitāmās tautas dzejas četrrindēs un folkloras melodijās. Kopš neatminamiem laikiem pausta daudz skandētā un daudz dziedātā prātulā:

Dziedot dzimu, dziedot augu,
Dziedot mūžu nodzīvoju…
(Alfrēda Kalniņa a capella jauktā kora sabalsojumā)

Bet tauta kopš sendienām cildinājusi arī mūzikas un dziesmas spēku kā nesalaužamu pretmetu naidam, sabiedrības nesaskaņām, pat karam:

Dziesmu vairogs atsita bultas,
Dziesmu skaņa pārņēma troksni,
Dziesmu vara aizdzina karu,
Tautu izglāba dziesmu gars. Dziesmu gars!
(Jāzepa Vītola, Ausekļa kora balādē Beverīnas dziedonis.)

Smeltas no senatnes dziesmotās atziņas, tas ir sava veida pamats ne tikai latviešu, bet arī mūsu kaimiņu tautu – lietuviešu, igauņu pasauluztveres estētikai. Jo, pateicoties šādai filozofijai, Baltijas telpā 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā dzimst muzicēšanas mākas visaugstākā tautiskā forma – apvienoto amatierkoru kopkoncerta a capella kopdziedāšanas brīnums. Izaudzis no igauņu, latviešu un lietuviešu folklorā sakņotajām, mutvārdos saglabātajām un sadzīves atskaņošanas praksē sensenis koptajām tradīcijām, bagātināts ar kristīgās baznīcas muzikālo rituālu un 19. gadsimta Rietumeiropas vīru koru svētku “Sing Fest” ietekmēm, tas saukts par Dziesmu svētkiem – vērienīgi svinēts gan Igaunijā, gan Latvijā, gan Lietuvā. Šāda tūkstošos skaitļojamu amatierkoru kopēja muzicēšana vairāku stundu garā koncertā nekur citur pasaulē vairs nav dzirdama...

Šo svētku norise vienmēr bijusi saistīta ar krāšņu ziedu, zaļoksnēju meiju un ozollapu vainagu smaržu pilnajiem vasaras mēnešiem. retāk slēgta tipa koncerthallēs, vairāk atklātās estrādēs un plašos brīvdabas laukumos. Tur tad kopā ar dziedātājiem, dejotājiem un muzikantiem pulcējušies desmitiem tūkstoši klausītāji un skatītāji - lielo sarīkojumu interesenti. Ziediem, zaļumiem, valsts un biedrību karogiem rotātie dalībnieku svinīgie gājieni, ne vienā, bet vairāku dienu koncertos skanošais repertuārs, kurā ietverti tiklab vokālās, kā instrumentālās un pat horeogrāfiskās mākslas priekšnesumi, tāpat arī šādos sarīkojumos par obligātu kļuvušie amatiervienību konkursi (koriem tie tiek dēvēti par dziesmu kariem) - tas viss pieder Dziesmu svētku tradīcijas jēdzienam.

Būtu jau glaimojoši iedomāties, ka šāds muzikāls unikums ir tieši pie mums Baltijas krastā dzimušais igauņu un latviešu izgudrojums. Labi zināms, ka 1869. gada vasarā Tērbatā (Tartu) nepilns tūkstotis igauņu vīru koru dalībnieku sapulcējās uz saviem pirmajiem - visas Igaunijas (vispārējiem) dziedāšanas svētkiem. Tāpat kā enciklopēdijās un mūzikas vēstures grāmatās lasāms, ka pēc četriem gadiem 1873. gada vasarā to pašu kopdziedāšanas formu atkārtoja latvieši. Tikai nu jau saviem Pirmajiem Vispārējiem Dziesmu svētkiem mūsu senči piepulcināja kā vīru, tā jauktos korus - kopskaitā 1003 dziedātājus - samērā plašai divu dienu (atsevišķa garīgā un atsevišķa laicīgā) koncerta programmām, kas trešajā svētku vakarā tika papildinātas ar drosmīgāko koru muzikālo sacensību - konkursu, žurnālistu sajūsminātos aprakstos nosauktu par "dziesmu karu"...

Ir skaisti apzināties, ka Jāzepa Vītola vārdi, kas pirms septiņdesmit gadiem 7. Dziesmu svētkos latviešu mūzikas brīnumu pielīdzināja neapturamu dabas spēku varenības lielumam, patiešām nav novecojuši.  Tie dod mums drosmi un stimulu arī šodien teikt:

Bagāts mūsu sējums! Koša mūsu dziesma! Sargāsim to no nelāgiem iespaidiem! Rūpēsimies, lai tā neapklustu! Lai mums ar katriem nākamajiem Dziesmu svētkiem mostos jauns dziesmu prieks. Jauns dziesmu pavasaris!

Jo dziesma, dziesmu gars, dziesmu vairoga aizsargājošais spēks latvju tautas vēsturē bijis un būs mūžīgs!

Oļģerts Grāvītis

Mājas lapas Dziesmu svētku vēstures sadaļa veidota, balstoties uz VTMC izstrādāto materiālu.